16. septembrī Liepājas Valsts tehnikumā norisinājās Dzejas dienu pasākums, kurā audzēkņi tikās ar dzejnieku, rakstnieku un radošās rakstīšanas lektoru Andri Akmentiņu.
Andris Akmentiņš ir diplomēts žurnālists, radošās rakstīšanas lektors un animācijas filmu tulkotājs, sešu dzejoļu krājumu un divu vēsturisko romānu autors. Viņa romāns "Skolotāji", kas izdots sērijā "Mēs. Latvija XX gadsimts", saņēmis Dzintara Soduma balvu un Autora balvu. Šogad iznākusī bērnu dzejoļu grāmata "Klātbūtne" iekļauta 2026. gada Bērnu žūrijas vērtējamo darbu vidū 9+ vecuma grupā.
Tehnikuma audzēkņiem autors bija sagatavojis īpašu radošās rakstīšanas nodarbību. Tās sākumā tika pārrunāta klātbūtne kā būtiska vērtība attiecību veidošanā, pievēršoties arī tādām tēmām kā bailes, nogurums, līdzpārdzīvojums un attiecības ar tuvajiem.
Nodarbības turpinājumā audzēkņi paši pievērsās rakstīšanai, meklējot poēziju savās nākotnes profesijās. Šāda pieeja ļāva paraudzīties uz dzeju ne tikai kā literatūras žanru, bet arī kā praktisku rīku pasaules un savu izjūtu izzināšanai, ideju un koncepciju veidošanai, kā arī emociju formulēšanai koncentrētā un radošā veidā.
Pasākuma laikā Andris Akmentiņš audzēkņus pārsteidza ar īpaši Liepājas Valsts tehnikumam sagatavotu dzejoli, kurā atspoguļotas tehnikumā apgūstamās profesijas -
LIEPĀJAS VALSTS TEHNIKUMAM
Kad mēs tikāmies pirmoreiz,
es biju smagais metāls,
tu biji rītausma,
norasoju, domājot, kā lai mūs sametina.
Nākamajā lokā tu biji lēnā deja,
es biju veipa dūms,
automātiski jaunības procesi virzīja mūs,
iepazinām strāvu, sadodoties rokās,
cik daudz pretestības,
cik viltīgu vijumu nosarkstot rodas,
labi, ka to vēl protam,
kaut visi triki sen uzskaitīti,
un es cenšos uzbūvēt loģistiku,
lai tu uz manu nākotni slīdi,
ienāc manis būvētā mājā vai vismaz lapā,
datu bāzēs krājas
mani punkti starpbrīža jokos un mācību darbā.
Es vēl meklēju vārdus, kā ietērpt
sajūsmu par tavu stilu,
aizvien kailāk un skaidrāk,
sauc to par mīlu, mana sistēma ir tik pilna ar tevi,
ka grūti paklusēt vairāk.
Jābūt veidam,
kā tavu gaisa kuģi virzīt uz manu pusi,
jāparunā ar mehiem,
varbūt rasējumos ko jaunu ir atraduši.
Tikmēr – visas pasaules frizieri, es jūs lūdzu,
pagariniet manu ilgu viļņus,
lai tie sasniegtu tevi.
Galdnieki, aizdodiet reibinošāko sveķu smaržas
lai varu slīpēt tevi tik maigi,
ja pēkšņi izrādītos, ka tava sirds ir no koka
vai vēl ļaunāk,
dzīves programmā tev būtu nullīte
tur, kur man vieninieks,
bet varbūt tieši tas ir
saskaņas pamatā,
jo ar sapņiem vien nepietiek.
Es ieguldu sevi visu, ar prieku,
nedomājot, vai atpelnīsim,
tāda, lūk, komercija,
Varbūt garnadze grāmatvede
savedīs mūs kopā
būsim kā kredīts un debets,
pasmaidi, saulīte lec. Galu galā
mēs šajā pasaulē esam tikai viesi –
labākais, ko varam viens otram dot,
ir viesmīlība.
/A. Akmentiņš/
